Intervija ar Rinaldu Smilgu

Ar Rinaldu Smilgu- SIA „Latvijasmernieks.lv” valdes locekli un Latvijas Mērnieku biedrības valdes locekli tikāmies ofisā Mārstaļu ielā, Rīgā. Saruna bija tik atsaucīga, viegla un nepiespiesta, ka pat nemanīju, cik ātri ir paskrējis laiks un atnācis vakars. Intervijas mērķis ir ļaut LMB biedriem tuvāk iepazīt vienam otru un šoreiz -vienu no LMB valdes pārstāvjiem. Kā nokļuvāt šajā nozarē? Kas Jūs pamudināja sākāt mērniecības profesionālās gaitas? Stāsts par to, kā nokļuvu nozarē ir diezgan komisks. Pēc vidusskolas man bija pavisam cita doma par to, ko es studēšu. Vidusskolā profila priekšmeti man bija angļu valoda un vēsture- tātad humanitārie priekšmeti. Doma bija iet uz juristiem, bet tur es netiku iekšā. Kad uzzināju rezultātus, zināju, ka no kaimiņiem pazīstami cilvēki stāsies Jelgavā uz zemes ierīkotājiem, un ka tur vēl var paspēt iesniegt dokumentus. Tā arī tas notika- līdz ko uzzināju, ka neesmu ticis budžetā juristos- pa taisno ar dokumentiem braucu uz Jelgavu. Jelgavā tiku budžetā un attiecīgi sāku studēt. Jūs iepriekš vispār apzinājāties, kur tieši iegūsiet profesiju? Es zināju, ka tā ir mērniecība. Bet par to, kas ir mērniecība, man bija tikai aptuvens priekšstats un nojausma, jo neviens no radiniekiem un paziņām iepriekš nebija darbojies mērniecībā. Bet es nevienu mirkli nenožēloju, ka iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, jo, manuprāt, nozare ir interesanta un nav vienveidīga, attiecīgi ir ko attīstīt, ir kur augt, ir ko darīt un ir par ko domāt. Vai atcerieties sajūtu pēc sava pirmā patstāvīgi paveiktā darba? Es sāku strādāt 2. kursa beigās- 2002. gadā Valsts zemes dienestā Ģeodēzijas un kartogrāfijas daļā. Mans tiešais darba vadītājs bija Kaspars Kojalovičs. Un darbā mani pieņēma Andis Strēlis, kurš bija VZD Lielrīgas reģionālās nodaļas vadītājs. Pirmos patstāvīgos darbus mēs veicām kopā ar kursabiedru un tie bija dažādi kartogrāfiski uzdevumi. Sajūtas bija labas, jo tika uzsāktas patstāvīgas darba gaitas. Vairs nebiju tik ļoti atkarīgs no vecākiem, bet pats galvenais- studiju procesā apgūtais tapa skaidrāks. Mācoties 1. un 2. kursā ģeodēziju, augstāko ģeodēziju, līdz galam nebija sapratnes, kas tas tāds ir – izpratne radās pielietojot zināšanas praksē. Tādu vienu pirmo, nodoto objektu es neatceros. Sākums bija kartēšanas darbi, pēc tam polignometrijas atjaunošanas darbi Mālpils (toreiz vēl) pagastā un GPS tīklu ierīkošanu. Atceros savu pirmo skolotāju- darba kolēģi - Juri Lindi. Viņš bija lielisks sava aroda pratējs, kolēģis, skolotājs un vienmēr viņu atcerēšos ar prieku. Viņš daudzas lietas, ko universitātē stāstīja no teorētiskā viedokļa, skaidroja tieši no praktiskā viedokļa, līdz ar to universitātē apgūtās zināšanas kļuva daudz uztveramākas un saprotamākas. Kā nonācāt līdz firmas vadītāja amatam? Strādāju VZD un pēc tam, kad izveidoja Mērniecības departamentu arī tajā pastrādāju kādu pusgadu. Tad mani uzaicināja strādāt VSIA „Latvijas Valsts mērniekā”. Pirmajā gadā es šeit vēl nebiju- sāku no otrā gada ap Jauno gadu kā Ģeodēzijas un tehniskā nodrošinājuma daļas vadītājs, kas nodarbojās ar tehnisko palīdzību birojiem, jaunu metožu apgūšanu un ieviešanu dzīvē, jaunu pakalpojumu izstrādi un darbinieku apmācību. Tas man bija liels izaicinājums. Domāju, ka tajā laikā mēs visi kopā paveicām daudz labus darbus. Tu esi salīdzinoši jauns šāda veida amatiem- vai nebija grūti sastrādāties ar vecāka gājuma kolēģiem? Jā, es arī kādreiz tā domāju, ka būs problēmas, bet dzīvē pierādījās, ka tas nav šķērslis. Mērķis mums bija un ir visiem viens- korekti un pareizi izpildīt savu darbu, un kopā meklējam risinājumus, kā to izdarīt. Meklējam metodes, lai atvieglotu un automatizētu mērnieka darbu. Vai esiet kādreiz domājis atgriezties pie klasiska mērnieka darba? Īstenībā es laiku pa laikam atgriežos pie klasiska mērnieka darba - ik pa laikam piedalos topogrāfiskajā uzmērīšanā un citu ģeodēzisko darbu veikšanā, un man patīk strādāt uz lauka. Uzskatu, ka tas ir nepieciešams aiziet uz lauka, strādāt ar ģeodēziskajiem instrumentiem, lai izprastu esošās problēmas un ietu līdzi tehnoloģiju attīstībai. Ja ir kādi jauni darbi un lielāki projekti, tad es gandrīz vienmēr tajos iesaistos. Ja mums ir kāds izaicinājums, kur kāds pastāvīgs klients lūdz kaut ko darīt, es iesaistos un izstrādāju kopā ar pārējiem kolēģiem metodes, un kopā arī veicam darbu. Kāda profesionālā darbu rutīna šķiet neciešama? Kopš esmu Latvijas Valsts mērniekā (Latvijasmernieks.lv)- ar tādu rutīnas darbu neesmu nemaz saskāries. Komersants- nav iestāde, tā ir kapitālsabiedrība, kas nodarbojas ar ražošanu un tas nozīmē, ka attiecīgi katru dienu ir kāds jauns pasūtījums, jauns projekts. Katrs pasūtījums ir individuāls. Es domāju, ka arī mani bijušie kolēģi piekritīs, ka rutīnas darbs bija vairāk VZD. Ne gluži sākumposmā (kad bijām lauku darbu veicēji), bet Mērniecības departamentā- kur daudz sanāca rakstīt dažādus rīkojumus, gatavojām noteikumus un dažādas metodikas u.tml. Šis process bija tik ļoti laikietilpīgs (un diez vai viņš uz šodienu ir paātrinājies), ka viens bija uzrakstīt, bet otrs sagaidīt, kamēr tas iziet cauri visiem pārējiem departamentiem un atnāk atpakaļ. Bet arī tā bija pozitīva pieredze. Manuprāt, šāda metodiku rakstīšana no rīta līdz vakaram ir rutīnas darbs. Šī pieredze, protams, noder pie normatīvo aktu izstrādes, bet es apbrīnoju cilvēkus, kas to spēj darīt katru dienu. Kāda ir Jūsu autoritāte profesionālajā jomā? Savu autoritāti profesionālajā jomā nekad neesmu slēpis, tas bija un ir, nu jau nelaiķis- Rihards Uldis Zuments- SIA „LATGEO” prezidents, īpašnieks. Pirmo reizi ar viņu saskāros mācību procesā, viņš bija arī mana maģistra darba vadītājs. Viņam vienmēr varēja piezvanīt, pajautāt viņa viedokli un skatījumu uz risinājumiem. Viņa lielā pieredze fotogrammetrijas jomā bija nenovērtējama. Un tikko sāku strādāt Latvijas Valsts mērniekā, mēs kopīgi piedāvājām klientiem realizēt vienu no iespaidīgākajiem projektiem Rīgā - daudzstāvu ēkas celtniecība Rīgas centrā blakus viesnīcai „Latvija”, bet tad nāca krīze un tas vēl joprojām nav realizēts. Tas būtu ļoti iespaidīgs būvniecības projekts, kur nepieciešami ļoti precīzi ģeodēziskie mērījumi. Otra autoritāte ir mans kolēģis- Juris Linde. No viņa es arī varēju daudz  mācīties, iegūt gan zināšanas, gan pareizu pieeju darbam- jo tas vienmēr ir bijis ļoti svarīgi- zināt, ne tikai to kā to izdarīt, bet arī gribēt to izdarīt. Ļoti svarīga ir attieksme pret darbu. Kāds ir Jūsu viedoklis par nozari kopumā? Par nozari kopumā (kartogrāfija, ģeodēzija) es domāju, ka viņa ir ļoti specifiska kā tāda. Apgūt pašlaik var tikai divās mācību iestādēs, un cilvēkiem, kuri apguvuši šīs zināšanas, ir cita veida domāšana, ja salīdzina ar būvniekiem, arhitektiem, juristiem utt. Es redzu daudz iespējas, kur mūsu nozarē var augt un attīstīties. Nozare sevi nav izsmēlusi. Kas ir bēdīgi un par ko būtu jādomā kopīgi mums visiem- ir nozares prestižs kā tāds. Bieži runājot ar potenciālajiem klientiem ir situācijas, kur tiek domāts, ka mērnieki tas nav nekas svarīgs, nav ļoti vajadzīgs, ir apejams u.tml. Visi māk visu paši darīt. Bet tā vispār ir Latvijas unikalitāte - cilvēki, kas aizbraukuši uz Īriju māk gan govis slaukt, gan metināt, gan braukt ar traktoru un smago mašīnu, māk arī tās salabot- viens aizvieto desmit īrus, tāpat ir arī pie mums. Katrs, kurš māk vannas istabā pielikt flīzi- māk strādāt ar nivelieri; pats var ar mērlenti būvasis nospraust un tad pasūtītājiem, klientiem arī ir grūti orientēties, jo tas mūsu produkts, ko radam, kas ir augstas precizitātes un dažādu ģeodēzisku metožu kopums- šķiet nenozīmīgs, neredzams. Neviens viņu uz galda neliek, pie sienas nekarina, nav mājās goda vietā. Gala produkts ir tikai priekš kādas iestādes (robežplānu varbūt kāds glabā kaut kur dziļi skapī vāciņos ieliktu), kas citiem netiek ļoti afišēts. Bet es ceru, ka cilvēki aizvien vairāk šo precizitāti novērtēs, un to, ka ir vajadzīgi speciālisti, kuri šos darbus veic katru dienu. Šodien ir ļoti daudz būvniecības firmu, kur celtnieki, būvnieki, ceļu būvnieki paši sprauž ceļus, paši ierīko punktus, jo GPS, nivelierus var nopirkt jebkurš un jebkurš arī ar to māk strādāt- tā ir šī brīža Latvijas realitāte- bet es ceru, ka nākotnē šo firmu īpašnieki sapratīs, ka lētāk tomēr ir pirkt ģeodēzisko darbu ārpakalpojumu, nekā uzturēt „pusmērnieku” brigādes, kas nav tieši specializējušies uz mērniecības darbiem (es, protams, neko nesaku par tām personām, kuras ir sertificējušās un var izpildīt šos darbus augstā kvalitātē). Tas ir jautājums biedrībai, asociācijai- kā attīstīt nozari un tās prestižu. Es nesaskatu nekādus iemeslus, kāpēc mērniecības nozare nevarētu konkurēt ar arhitektiem, ekonomistiem, juristiem. Visi ir studējuši augstskolās, apguvuši noteiktu specialitāti, visiem bija jāizstrādā diplomdarbi, zinātniskie darbi, jāanalizē procesi, jāpēta vēsturiskie dati un tehnoloģijas utt.- mēs neesam pavisam citā grupā, mēs esam tur pat! Un no mums pašiem viss ir atkarīgs, kā mēs sevi tālāk attīstīsim. Neviens cits- ne būvnieks, ne arhitekts, ne jurists- jau necels mērniecības nozares līmeni un prestižu. Tas jādara tikai un vienīgi mērniekiem pašiem! Jautājums- vai mēs to gribam, vai mēs to negribam? Nedrīkstētu būt tā, kā tajā anekdotē „varu rakt, varu arī nerakt”. Ir jārok! Šobrīd valstī tiek spriests par izglītības reformu. Jūsuprāt, izglītības reforma ir nepieciešama arī mērniecības nozarē? Kaut ko uzlabot var vienmēr. Bet ja runājam konkrēti par šīm divām augstskolām, kas sagatavo speciālistus- domāju ir labi, ka ir divas augstskolas. Starp cilvēkiem, kas pabeidz Rīgas Tehnisko universitāti un Latvijas Lauksaimniecības universitāti, ir tomēr atšķirības. Vienā spēcīgāka ir zemes ierīcība, otrā ģeomātikas virziens. Ja uz to skatās plašākā mērogā- tad pēc būtības šīs programmas nav atšķirīgas. Visatšķirīgākie ir nosaukumi. Katrā ziņā tad, kad šie absolventi satiekas vienā uzņēmumā, vienā projektā- tad viņi viens otru ļoti veiksmīgi spēj papildināt. Kā mēs jau zinām- katrs cilvēks ir unikāls, tāpat arī katrs pasniedzējs ir unikāls. Ir labi pasniedzēji gan LLU, gan RTU. Un katrs no šo augstskolu pasniedzējiem nodot tālāk savā dzīvē uzkrātās zināšanas un pieredzi, veidojot turpmākos nozares pārstāvjus ar nedaudz atšķirīgu domāšanu- kas nav slikti. Atceros, ka savulaik kā ļoti pozitīva iezīme, bija tā, ka par pasniedzējiem tika piesaistīti VZD cilvēki- un viņu skatījumus uz lietām un procesiem bija pavisam savādāks nekā pasniedzējiem, kas bija tikai „klasiski” pasniedzēji. Manuprāt, tas ir ļoti labi, ka arī šodien universitātēs kā pasniedzēji strādā reāli praktizējoši cilvēki (viņu gan nav daudz), bet, manuprāt, šādu cilvēku parādās aizvien vairāk. Nozarei kā tādai, manuprāt, ir ļoti labi, ka ir divas augstskolas. Vai tas ir labi valstij, izglītības budžetam- grūti man par to spriest. Kam ideālā variantā vajadzētu pārraudzīt nozari? Šobrīd nozari pārrauga gan Tieslietu ministrija, gan Aizsardzības ministrija. Kam vajadzētu pārraudzīt?- šajā jautājumā man nav tāds kategorisks viedoklis. Varbūt nav tik svarīgi, kurš pārrauga (kaut vai Pašvaldību lietu ministrija), bet svarīgs ir šo pārraudzītāju redzējums par nozares attīstību. No vienas puses droši vien labāk būtu, ka pārraudzītu viena ministrija, nevis divas, vai trīs ministrijas. Viena ar savu redzējumu un vīziju nozares attīstībā. Neesmu iepazinies ar Nacionālās attīstības plānu- kas tur ir rakstīts par mūsu nozari, bet ir sajūta, ka šī brīža redzējums ir vēlme daudz ko sakārtot, bet reizēm tikai ar vēlēšanos nepietiek. Tas ir jādara un tas ir smags darbs. Ko Jūs domājiet par kvalitāti nozarē? Gribētos būt optimistam un teikt, ka pēc fizisko personu sertifikācijas ieviešanas- kvalitāte aug. Nav tik daudz represīvās lietas, kas ietekmē kvalitāti (kādreiz VZD pārraudzīja un ietekmēja kvalitāti, tagad gan arī atsevišķos gadījumos). Sertifikācijas centri, pasūtītāji, datu uzturētāji jau tomēr arī skatās un vērtē, nepieciešamības gadījumā ziņo sertifikācijas centriem, kā rezultātā persona riskē ar savu sertifikātu. Taču būtiskākais nav tieši šajās represīvajās metodēs. Būtiskākais ir tas, cik daudz komersants, pie kura strādā sertificētās personas- velta attīstībai un kvalitātes uzlabošanai. Ja ir līdzekļi, kas tiks atvēlēti šādiem jautājumiem- tad neapšaubāmi augs arī kvalitāte.  Tas, ka mēs pirms 10, 15 gadiem esam pabeiguši augstskolu vēl nenozīmē, ka šīs ģeodēzijas zināšanas ik palaikam nevajag atkārtot. Nāk jaunas tehnoloģijas, kas piedāvā dažādas jaunas iespējas. Ar bijušajiem kolēģiem, grupas biedriem arī ir jāsatiekas un jārunā par mūsu veikto darbu tālāko ietekmi, ko bieži vien pasūtītājs neapzinās. Jārunā par kvalitāti ietekmējošajiem apstākļiem- kas notiks, tad, ja kaut kur būs divu metru novirze, kas notiks, ja tiks pieņemts nepareizs lēmums zemes kadastrālajā uzmērīšanā. Pašiem darba veicējiem jāapzinās sava darba sekas, jo ikdienā bieži jau par tām neaizdomājas. Konkrētajā brīdī jau viss ir kārtībā- klients apmierināts, mērnieks, VZD, Sertifikācijas centrs arī- bet reizēm kļūda var uzpeldēt pēc 3, 4 gadiem. Sertificētajām personām jāapzinās šīs sekas, jāinvestē sevī- jaunās tehnoloģijās, jaunās zināšanās un tad arī kvalitāte neizpaliks. Kā Jums izdodas noturēt salīdzinoši augstu mērniecības darbu kvalitāti, veicot valstij piekrītošo meža zemju uzmērīšanu, kas lielajām firmām (kuras strādā visā valsts teritorijā) nav raksturīgi? Viss jau ir atkarīgs no mērniekiem! Mēs esam ieguldījuši diezgan lielu darba procesu skaidrošanā, normatīvu izpētīšanā, seku apzināšanā. Vienmēr ir uzsvērts, ka ir ļoti svarīgi ar klientu strādāt labi. Latvijas Valsts mērnieks nekad nav ieguldījis milzīgas naudas reklāmas kampaņās; mums nav lielu, spēcīgu, ietekmīgu lobiju valsts iestādēs un tas, kāpēc mums ir klienti- ir tikai izpildīto darbu kvalitāte un iekļaušanās termiņos. Nekas cits jau neatliek kā strādāt tā, lai būtu labi paveikts darbs!  Jums ir uzņēmumā ir kāda štata vienība, kas uzrauga darbu kvalitāti? Agrāk, kad firmām bija licences- mums bija iekšējās kvalitātes sistēma un iekšējās kvalitātes eksperti. Mums bija iekšējās ikgadējās atestācijas, kurās bija arī ap 30 jautājumi, bet šie jautājumi bija ļoti sīki sadalīti pa sfērām: kamerālistiem citi, lauku darbu veicējiem citi, zemes ierīkotājiem citi, ģeodēzistiem citi utt. Cilvēki, kuri šobrīd ieguvuši sertifikātus ir teikuši, ka mūsu uzņēmuma iekšējās atestācijas ir bijušas daudz sarežģītākas un grūtākas, jo mums bija tikai jautājumi bez atbilžu variantiem. Bija jāatbild saviem vārdiem. Reizēm gan arī atbilžu varianti nepalīdz- mēdz cilvēki šaubītie un saputroties. Atkarībā no rezultātiem tika piešķirtas amata kategorijas un rīkotas apmācības. Tas motivēja katru gadu vēlreiz pārlasīt gan normatīvus, gan atsvaidzināt teorētiskās zināšanas, vai lietas, ko ikdienā bieži neizmanto- tādējādi darbinieki bija sagatavoti nestandarta situācijām, nezaudējot uz termiņiem un kvalitāti. Mums bija arī lauku pārbaudes veiktajiem darbiem- cilvēki brauca uz lauka, pārbaudīja mērījumus, uzmērītās koordinātes, plānu noformējumu utt. Šobrīd vairs nav tāds kontroles mehānisms no uzņēmuma puses- tagad sistēma ir mainījusies- ir sertifikācija, taču no uzņēmuma puses paralēli tiek darīts viss, lai kvalitāti neatstātu novārtā. Tas, protams, prasa diezgan lielus finanšu līdzekļus, tāpēc es saprotu, kāpēc komersanti šādu kvalitātes kontroles sistēmu nepiekopj. Vai nebaidieties, ka kvalitāte varētu pazemināties? Par kvalitātes pazemināšanos mums nav bail. Visi tie darbinieki, kuri strādā  Latvijasmernieks.lv, paši neļaus šai kvalitātei slīdēt uz leju. Ļoti daudz, kas  ir atkarīgs no cilvēka domāšanas un attieksmes pret izvēlēto darbu un profesiju. Vai šobrīd nozarē nenotiek asa cīņa par reģionālu pasūtījumu sadali, cīņa par pozīciju un naudu? Mērniecība kā tāda, protams, ir bizness. Un loģiski, ka katrs komersants, firmas vadītājs pret mērniecību attiecas kā pret biznesu. Kas ir bizness? Cilvēki, kuriem pieder firma attiecīgi vēlas ar to pelnīt naudu- tas ir loģiski un savādāk nemaz nevar būt. Citādi jau tās būtu bezpeļņas organizācijas. Mērniecības sfēra šobrīd kārtojas, jo mērniecības darbu veicēju skaits valstī ir krietni samazinājies, kas saistīts ar sertifikāciju un pieprasījuma samazināšanos krīzes laikā. Ar cīņu par pozīciju un reģionālu pasūtījumu sadali „Latvijasmernieks.lv” saskaras katru dienu, jo mēs strādājam visā valsts teritorijā. Lai arī cik mazs nebūtu vietējais komersants (2, 3 cilvēki) savā vietējā pilsētā- mēs viņus kā konkurentus, protams, jūtam, piedaloties iepirkumos utt. Mūsu cilvēki, kas strādā Daugavpilī- nestrādā Tukumā un otrādi. Bet cīņa kā tāda par reģionālo sadalījumu, savstarpējas vienošanās- neapstāsies un nebeigsies, kamēr vien būs pasūtījumi. Tas ir bizness! Ja cilvēks nav gatavs šādiem spēles noteikumiem vai situācijai, kad „grūstās ar pleciem”- tad droši vien nav ko darīt šajā sfērā. Bet tā būs jebkurā biznesa nozarē- gan pārtikas ražošanā, gan būvniecībā, gan citur. Šāda situācija var nebūt tikai monopola biznesos, piemēram, komunālo pakalpojumu sniegšanā konkrētā pilsētā. Vai metodes, kas šobrīd tiek izmantotas, lai konkurētu- Jums ir pieņemamas? Tagad jau cilvēki gan pasaulē, gan Eiropā, gan arī Latvijā runā oficiāli par lobijiem... Tas jau vairs laikam nav nekas slikts, ka caur lēmumu pieņēmējiem tiek mēģināts virzīt savas intereses. Esot pat labi, ja katram komersantam esot savs lobijs un cilvēks, kurš ar to nodarbojas un virza cauri konkrētas intereses. Vai tas ir pieņemami? – protams, tas krietni apgrūtina biznesu un veselīgas konkurences procesu. Taču jāņem vērā, ka pasaule ir iekārtota tā, ka viss plūst un mainās, un arī strautos ūdens tek uz priekšu. Šādi lobiji visbiežāk ir pašvaldībās, valsts iestādēs - bet arī tur cilvēki mainās un sistēma mainās, notiekot jaunām vēlēšanām. Piemēram, pie mums ir parādījušies jauni klienti, kuri iepriekš nekad pie mums neko nebija pasūtījuši... Varbūt viņus vairs neapmierina iepriekšējā pakalpojuma sniedzēja kvalitāte? Vai ātrums? Vai attieksme? Klienti „staigā” visu laiku. Es domāju, ka pašlaik tirgū vislielākā problēma ir mērniecības pasūtījumu skaits. Ja pasūtījumu skaits ir liels, tad nav starpības, jo puse novada klientu veic pasūtījumus pie viena, otra puse pie otra un pasūtījumi izlīdzinās. Piemēram, mans princips ir neņemt pasūtījumus un apsolīt termiņus, kuros nevaram iekļauties un pēc tam mēģināt taisnoties, kāpēc nevarējām izdarīt. Manuprāt, šāda pieeja nav pieļaujama, ja tiek domāts par ilgtermiņa biznesu. Vienreiz vari piemānīt, otrreiz vari mēģināt, bet pasūtītājam arī ir savs bizness- un viņam mūsu pakalpojums ir nepieciešamas, lai tālāk realizētu savas intereses. Ja tirgū ir liels pieprasījums- neviens jau ne par ko nestrīdas un nekaro, bet ja pieprasījumu ir mazāk vai kāds specifisks pieprasījums- tad tas bieži izraisa saasinājumus un saspīlējumus. Bet tā tas ir jebkurā nozarē. Ja Jūs būtu nozares plānotājs, kā rīkotos šodienas situācijā? Nozares plānotājs?-  ārprāts, nedod Dievs! (Smejas.) Ja es būtu nozares virzītājs (domā)... Es domāju, ka tad būtu vairāk jāieklausās nozares pārstāvju teiktajā. Nevis pēc tam, kad kaut kas ir izdarīts- bet jau plānojot procesus. Mūsu nozare brīžiem ir sašķelta- jo ir šīs dažādās intereses un metodes kā katrs strādā, bet ir arī daudz lietu, par kurām nozares pārstāvji ir vienisprātis. Ja nozares pārstāvjus aicina- viņi izsaka savu viedokli, bet jautājums ir vai šajā viedoklī nozares politikas īstenotāji ieklausās. Mana pieredze nav mērāma gadu desmitos, bet ar visu to, es laiku pa laikam jūtu, ka man ir nepieciešams iziet uz lauka, paņemt rokās instrumentu un izdarīt praktisku darbu. Es domāju, ka arī tiem, kuri veido nozari, kuri ir speciālisti (nevis juristi, ekonomisti, valodnieki)- tie, kas ir mācījušies tieši to pašu, ko mēs un kuriem būtu jāsaprot tas viss, kas mums - arī vajadzētu ik pa laikam atjaunot savas praktiskās zināšanas. Tas ir svarīgi, jo zinātne attīstās un līdz ar to mainās praktiskā puse, mainās situācijas, mainās cilvēka domāšana kā tāda, mainās uzstādījumi un pieredze, arī klienta domāšana mainās. Nozares veidotājiem reizi pa reizei vajadzētu uzvilkt kājās zābakus un iziet ārā no kabineta. Tikai tā var ieraudzīt nianses, kas ietekmē procesu kopumā. Kāpēc gan tiek visu laiku mainīti normatīvie akti? - jo rodas aizvien jaunas un dažādas situācijas, kuras nepieciešamas regulēt, novērst problēmsituācjas utt.- valsts ir spiesta reaģēt.  Normatīvi mūsu nozarē vēl daudzkārt mainīsies. Tikai viens ir tad, ka nozares pārstāvji saka savu viedokli kā un ko vajadzētu mainīt, uzlabot; otrs, kad tie, kas raksta likumu iedomājas kā tam vajadzētu būt pēc viņu skatījuma; un vēl trešie- kas domā, kā tas skaistāk izskatīsies uz papīra no valodniecības viedokļa; tad vēl visu vērtē pēc tā vai tam ir ekonomisks un sociāls pamatojums un tad tie pirmie, uz kuriem tieši attiecas šis akts jau paliek pavisam aizmirsti. Tāpēc, uzskatu, ka šajā normatīvo aktu izstrādes procesā, nozarei kā tādai jābūt daudz agresīvākai, lai cilvēki, kas tieši pieņem lēmumus un virza nozares politiku, vairāk ieklausītos jau no paša sākumu un sadzirdētu tieši nozares pārstāvjus. Ja tiek teikts, ka pastāv draudi - tad tas ir kārtīgi jāizvērtē, nevis jāatrunājas, ka „mūsuprāt draudi nepastāv”. Mērnieki nav mākslinieki - viņi nebur uz papīra nereālas ainas un neizdomā no galvas, ka „būs draudi”. Ja mērnieks tā saka, tātad viņš ar to ir saskāries reālā praksē un ir spējīgi saprast, ka var pastāvēt draudi kāda procesa virzībai, vai ka kāds process var tikt nevajadzīgi apgrūtināts. Tā ir nozares politikas veidotāju lielākā problēma, kuru ir salīdzinoši vienkārši risināt, ja tikai ir vēlme to darīt. Kādas Jūsuprāt būtu šīs agresīvākās metodes, lai nozares pārstāvjus vairāk sadzirdētu? Skatoties no biedrības viedokļa - vēstules mēs rakstām, bet iespējams jāraksta vēl biežāk, vēl uzstājīgāk. Mums ir jāliek cilvēkiem domāt. Mums vairāk jāuzstājas ar savām problēmām. Es zinu vairākus cilvēkus, ar kuriem satiekoties brīvā atmosfērā - nepiespiesti, privāti parunājot - tiek konstatētas daudzas problēmas. Parunājām, paraudājām, pasmējāmies un strādājam tālāk..., bet problēmas jau neatrisinās un mēs atkal ar viņām saskaramies. Mūsu nozares specifika ir tāda, ka mēs nestrādājam pie konveijera. Ja mēs visi strādātu pie konveijera un šī problēma mums būtu uz katru otro lietu - mēs skaļi par to bļautu, ietu ielās un varbūt pat piketētu. Bet mērniecības nozarē ir daudz tādu lietu, kas neatkārtojas katru dienu. Viņas atkārtojas reizi mēnesī, reizi trijos... Mēs mazliet pabļaujam un kaut kā izdomājam kā to atrisināt neko pretlikumīgu nedarot, un pēc tam kaut kādu laiku šī problēma nav vairs nevienam aktuāla, un kad nākamo reizi tā kļūst aktuāla- tad bieži vien „vilciens jau ir aizgājis”. Bļaut trīs gadus pēc tam, kad kaut kas ir pieņemts- būtu muļķīgi. Mums vienkārši agresīvāk ir jāspiež uz to, ka mums ir problēma: mēs aizsūtam vēstules, saņemam atbildes, kas neapmierina - sūtam vēlreiz vēstules, prasām skaidrot un pamatot, kāpēc ir tieši tā un ne savādāk. Biežāk jāorganizē tikšanās, kur problēma tiek aplūkota no vairāku nozares pārstāvju puses - no biedrībām, komersantiem, izpildītājiem, uzraugošajām iestādēm utt. Mūsu kopējā interese jau ir tā, lai joma sakārtotos. Lai viņā būtu saprotamas komercdarbības iespējas, principi. Daudzas no šī brīža problēmām būtu sakārtojamas jau pirmajā sanākšanas reizē, bet .... Jūs pats teicāt, ka cilvēki ir gatavi „parunāt, paraudāt, pasmieties un strādāt tālāk”! Ar šādu pieeju joma netiks sakārtota un daudz problēmas tā arī paliks neatrisinātas! Es jau valdes sēdē rosināju izskatīt jautājumu par normatīvo aktu darba grupas pārstāvju atbalstīšanu finansiāli. Bija „Zemes kadastrālās uzmērīšanas noteikumu” projekts, kurā arī es piedalījos. Mēs gājām reizi nedēļa, reizēm pat divas reizes nedēļā uz sapulcēm VZD un veltījam šim procesam gandrīz visu dienu. Es apbrīnoju tos cilvēkus, kuri, piemēram, brauca no Cēsīm vai no citām tālākām pilsētām. Tās, pirmkārt, ir ceļa izmaksas, laiks, ko pavadi ceļā un sapulcē, izmaksas par autostāvietu, pazaudēti ienākumi, jo nevari šo laiku veltīt savam biznesam. Visi šie nozares pārstāvji bija reāli strādājoši, viņi nebija ierēdņi un neviens viņiem nemaksāja fiksētās algas, bet laiks un darbs pie normatīva tika ieguldīts nenormāls! Milzīgs! Jautājums- vai kāds to novērtē un pēc tam ņem vērā šos ierosinājumus!? Jo kā mēs zinām, tad ļoti daudz ierosinājumu, kas nāca no Latvijas Mērnieku biedrības un Latvijas Kartogrāfu un ģeodēzistu asociācijas, netika ņemti vērā. Tāpat šobrīd ir ar „Augstas detalizācijas topogrāfiskās informācijas un tās centrālās datubāzes noteikumi”. Šo normatīvu izstrādē piedalījās diezgan plašs personu loks no dažādām organizācijām, bet es būtu gribējis, lai pārsvaru tomēr ņem reāli praktizējoši mērnieki. Kadastrālās uzmērīšanas noteikumu izstrādē es piedalījos un gāju kā no Latvijasmernieka.lv, bet vajadzēja iet arī vairākiem, kuri dienu dienā mēra uz lauka.  Bet šiem cilvēkiem: pirmkārt, jau nepatīk apmeklēt un sēdēt sapulcēs, lai strīdētos par to, ko rakstīt likumos- taču vienmēr var atrast cilvēkus, kuri ir gatavi braukt un darboties lielāku mērķu labā; otrkārt un galvenokārt- šādu sapulču apmeklēšana bremzē un reizēm pat iznīcina biznesu, kurā viņi darbojas un pelna savai ģimenei iztiku. Neviens nav gatavs pateikt mājās sievai un bērniem, ka „piedod, ēst nav ko, jo mēs te noteikumus rakstām”! Šeit paliek jautājums, kurš to visu ir gatavs finansēt!? Es domāju, ka tuvākā nākotnē jāizskata jautājums par šādu pārstāvju finansēšanu. Es domāju, ka komersantiem ir jānāk kopā un jāatbalsta šādi speciālisti finansiāli, jo sakārtot nozarē esošo normatīvo regulējumu viennozīmīgi grib visi. Skaidrus un prognozējumus noteikumus, pēc kuriem var strādāt vēlas ikviens un jebkurā nozarē. Tā arī ir mūsu kopējā interese. Un ja mums pašiem šī normatīvā bāze ir jāfinansē, tad to vajag pieņemt kā vienu no spēles noteikumiem un kopā meklēt risinājumus. Tikai tā mēs varēsim reāli praktizējošus speciālistus iesaistīt normatīvo aktu izstrādes darbā, normu rakstīšanā. Es domāju, ka tas būtu viens no veidiem, kā uzlabot normatīvo aktu kvalitāti. Jautājums ir tikai un vienīgi finansēs. Daudzi ir gatavi parunāt un pateikt „tā ir, tas nav”- jo tas neko nemaksā; bet līdz ko nonāk līdz reāliem darbiem- tā darītāju vairs nav, jo tas kaut ko maksā. Daudz maksā... Jautājums, vai kāds ir gatavs par to maksāt? Ja- nē, tad mēs esam tur, kur mēs esam. Bet vienmēr jau būs tā, ka kāds ir gatavs maksāt un kāds nav! Pat bērnudārzos, kur tiek skarta pašu bērnu izaugsme un attīstība- tā ir, ka vieni ir gatavi nopirkt toneri printerim, citi nē!! Man ir pazīstami komersanti citā nozarē, viņiem arī ir savas profesionālās biedrības un viņiem arī ir problēmas. Viņu nozare nav vāja - tiek apgrozītas lielas summas, ir lieli projekti, lieli pasūtījumi, lieli apgrozījumi. Viņi tieši tāpat sanāk kopā un saka: „Vajag risināt problēmu!” un nonāk līdz konkrēta advokāta algošanai, jo problēmu nevarēja atrisināt nekādi savādāk kā iesniedzot prasību Eiropas tiesā pret valsti, kas nenodrošina nozarei to, to un to. Bet kad kļūst zināma advokāta takse par prasības sagatavošanu, pārstāvēšanu tiesā utt.- tad visi kaut kur lēnām pazūd, līdz beigās paliek viens komersants, kurš ir gatavs to visu virzīt. Bet viņš jau to nevirza tikai savā labā, bet gan visas nozares interesēs. Es, protams, pieļauju, ka arī mūsu jomā tāda situācija var izveidoties, ja nepanāksim vienprātību. Bet es ļoti ceru, ka vienprātību var panākt. Jāmēģina vienam otrā vairāk ieklausīties, jo ir lietas, kuras mums visiem vienādi sāp. Ir, protams, lietas, kas interesē vieniem un otriem pilnībā neinteresē- reģionālas lietas, problēmas, konkurence; bet biedrībai kā tādai ir jāinteresē risināt visas problēmas nozarē, visos reģionos, visā Latvijā kopumā. Kas tad ir Latvija?- 2 miljoni iedzīvotāju- viens kvartāls Ķīnā! (Smejas.) Problēmas ir risināmas, ja tikai to vēlamies. Tikai ir jābūt lielākai vienotībai mērniecības nozares pārstāvju starpā. Ir daudz pozitīvu lietu! Mēs neesam vārga nozare- joma ir ļoti spēcīga! Piemēram, iekšējā valsts tirgus aizsardzībā. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kad no ārvalstīm kāds ir šo to mērījis, bet ļoti daudz darbus ārvalstnieki nevar šeit veikt. To daļēji ir sakārtojusi arī sertifikācija, jo Igaunijā, cik man zināms, tirgus ir nedaudz liberālāks. Ļoti daudz ko nozīmē mūsu specifika, piemēram, Lietuvā, Igaunijā ir pavisam cita specifika- Latvijā pavisam savādāka. Citās nozarēs, piemēram, pārtikas ražošana- mēs redzam kā tur konkurē- pavisam savādāk! Šeit mēs varam atļauties mēģināt viens otru gremdēt, konkurēt savā starpā, bet tur nāk iekšā pavisam citi spēlētāji, no citām valstīm ar lieliem kapitāliem aizmugurē. Tur konkurē pavisam savādāk un mēs bieži nemaz nesaprotam šīs problēmas citās nozarēs- bet, ja mēs tajās kaut nedaudz iedziļinātos, tad saprastu, cik mums patiesībā ir labi un saprotami, un ka problēmas patiešām būtu atrisināmas. Jo es ticu, ka arī valsts struktūrās, kur tiek pieņemti lēmumi- ir cilvēki, kuri vēlas palīdzēt sakārtot vidi un nozari kā tādu, jo nozare nav slikta- viņa ir ļoti laba. Kā vērtējiet nozares izaugsmi pēdējo 10 gadu periodā? Es nozarē strādāju 10 gadus. Tas nav pārāk daudz. Bet, manuprāt, nozares izaugsme ir bijusi ļoti liela. Kāpēc? Pirmkārt, tehnoloģijas un ar tām saistīties risinājumi ir tādi, par kuriem 2002. gadā pat nesapņojām! Mūsu jomā ļoti strauji nāk inovatīvas tehnoloģijas, jauna veidi instrumenti un metodes. Par lietām, kuras apspriežam šodien- nebūtu bijis iespējams apspriest un izprast 2005. gadā, jo tad vēl neviens nedomāja, ka kaut kas tāds ir iespējams. Un no vienas puses pateicoties ārvalstu inženieru attīstītiem produktiem, ko lietojam- joma kā tāda ir ļoti spēcīgi attīstījusies. Man liels prieks ir arī par to, ka mūsu cilvēki saņemot tehnoloģijas uz tām māk paskatīties no malas un izmantot šīs jaunās tehnoloģijas, lai radītu pavisam citus jaunus produktus, pakalpojumus, risinājumus, kuri sākotnēji nemaz šīm tehnoloģijām nebija paredzēti. Mūsu nozarē kā jau teicu nav mākslinieki, bet radoši cilvēki. Speciālisti- inženieri ar radošu pieeju. Kā Jūs domājiet, kādas ir lielākās kļūdas, kas ietekmējušas mērniecības nozari? Varam runāt par kļūdām un varam runāt arī par labām lietām. Ja mēs salīdzinām Latviju ar kaimiņu valstīm Lietuvu, Igauniju- tad redzam, ka no starta punkta, kas visām bija viens, mēs esam tālu priekšā. Bet ja runājam par kļūdām, tad liela problēma ir kadastrālajā uzmērīšanā, ko daudzi tagad atzīst. (Domīgs.) Es nezinu vai varēja būt citi lēmumi, droši vien jau, ka varēja- vienmēr var būt citi lēmumi... Piemēram, robežu ierādīšana, kas tagad rada daudz dažādas problēmas. Tāpat savā laikā tika izmantots daudz vienas frekvences GPS instrumenti, kas radīja milzīgas kļūdas īpašumu robežu uzmērīšanā. Topogrāfijas jomā tādas ļoti lielas kļūdas es domāju, ka nav bijušas- ir pat ļoti labi. Kāpēc?- tāpēc, ka 2001. gadā mums tika pieņemta vienota specifikācija, kas bija būtisks solis uz priekšu. Piemēram, Lietuvā vēl joprojām nav vienotas specifikācijas un viņiem ir grūtāk attīstīties šajā jomā. Ja skatāmies uz neseniem notikumiem, tad no vienas puses pozitīva ir datu uzturēšana, bet iespējams tajā pašā laikā tā ir arī kļūda. Es neesmu īsti pārliecināts, ka uz datu uzturēšanas vajadzēja veidot tādu nozīmīgu biznesu. Neskatoties uz to, ka es pats esmu iesaistīts „Ģeotelpiskajos risinājumos”, mana sirds tomēr pieder mērniecībai kā tādai. Datu uzturēšana šobrīd valstī ir vairāk vai mazāk pārvērsta par biznesu, un nezinu vai tas ir pareizi. Protams, tas viss sākās ar to, ka pat 2005. gadā daudzās VZD struktūrvienībās vēl nebija izveidotas pat planšetes - tika iekasēta nauda, bet planšetes netika uzturētas - tas ir bēdīgi. Liela problēma ir vietējie tīkli. Vai varēja izdarīt savādāk? Jā - es domāju, ka varēja izdarīt savādāk, vienkārši tajā brīdī bija cita veida domāšana un tas bija masveida produkts. Tie bija piecgades plāni, to vajadzēja izdarīt un cilvēki to arī izdarīja, bet tagad mēs skatāmies, ka vienā pilsētā satiekas divi dažādi poligonometrijas gājieni, un viņi savā starpā atšķiras par 1,5 metriem un vēl jautājums, cik viņi daudz atšķiras no LKS koordinātēm? Tā ir savā laikā pieļauta problēma. Visas lietas, ko dara masveidā un grib izdarīt ātri (tā pati robežu ierādīšana) - nenoved pie kvalitatīva rezultāta. Šobrīd n