Atskats uz 22.09.2016. CLGE semināru

22. septembrī, notika Eiropas Mērnieku padomes, Latvijas Mērnieku biedrības un Valsts Zemes dienesta kopīgi rīkots seminārs “Publiskā un privātā sektora sadarbība zemes pārvaldībā”, kurā pārstāvji no tik dažādām valstīm kā Latvija, Dānija, Krievija, Slovākija, Vācija, Igaunija, Šveice, Somija, Nīderlande dalījās pieredzē, kā viņu zemēs tiek nodrošināti mērnieka darba kvalitātes standarti un kas par to atbild. Būtiski aspekti ir ne vien mērnieku sertificēšanas nosacījumi vai profesionālie kritēriji, bet arī mērniecības uzņēmumu īpašumtiesību piederība, mērniecības pakalpojumu cenas, mērnieku līdzdalība sabiedriskajās organizācijās un citi.

Gan mērnieku licencēšanas, gan uzraudzības prakse ir lielā mērā saistīta ar katras valsts un tās sabiedrības vispārējo attīstības līmeni. Jo sabiedrība ir vairāk nobriedusi (tāda, kurā indivīdi spēj domāt par kopējo labumu), jo tā ir mazāk pieskatāma ar likumiem un jo “vaļīgāki” un vienkāršāki ir mērnieku licencēšanas un uzraudzības rāmji. Seminārā nevarēja nepamanīt atšķirīgu kultūru pārstāvju dažādās izpratnes par vieniem un tiem pašiem jēdzieniem. Piemēram, Dānijas pārstāvis Torbens Jūlsegers bija izbrīnīts: “Kāpēc tieši postpadomju valstīs jūs esat radījuši tik sarežģītas sistēmas?”. Dānijas sabiedrība esot izveidota, par pamatu ņemot savstarpēju uzticēšanos, un atbilstoša tajā ir arī izpratne par “uzraudzības” jēdzienu. Tas, kas pie mums nozīmē kādas īpašas struktūras stingru kontroli pār mērnieku darbu, dāņiem ir tikai koleģiāla sadarbība. “Pie mums kolēģi viens otram palīdz atrisināt problēmas, saprast neskaidrības, tā arī ir visa kontrole. Svarīgi, ka mērnieki strādā uzņēmumos, kuru pamatnodarbošanās ir tieši mērniecības pakalpojumi – visi taču esam kadastrālās uzmērīšanas vidē, tāpēc problēmu nav!”, sacīja Jūlsegers. Galvenais mērnieka darba kontrolētājs esot klients – ja kāds mērnieks nestrādās pietiekami kvalitatīvi, viņš nākamreiz atradīšot citu. Tik vienkārši. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka arī Dānijas mērniekus sertificējošai institūcijai (Ģeotelpisko Datu aģentūrai) ir pienākums izskatīt sūdzības par mērnieku darbu un tiesības uz laiku vai pilnībā apturēt kadastra darbu sertifikātu, taču iespējams, ka Dānijā šāda veida procedūras ir jau atmirušas dabīgā ceļā. Tiesa, viena problēma gan nesaudzē arī dāņus – esot jūtams mērnieku trūkums, profesiju studē maz jauniešu.

Arī mērnieku licencēšanas sistēmas ne visās attīstītajās demokrātijās ir ļoti striktas un institucionalizētas. Tas gan nenozīmē, ka par mērnieku var strādāt katrs, kam iegribas – profesionālās kvalifikācijas kritēriji (parasti – izglītība un darba pieredze) pastāv, bet ne vienmēr sertifikācija kā tāda. Piemēram, Somijā, lai varētu strādāt par mērnieku, pietiek ar   attiecīgu grādu ģeodēzijas specialitātē kādā no divām Somijas augstākajām mācību iestādēm, kurās to var iegūt. Dānijā gan sertificēšana tehniski pastāv, taču mērniekam nav jāpilda kādi īpaši eksāmeni – vienkārši jāiesniedz Dānijas Ģeotelpisko Datu aģentūrai pieteikums un jāatbilst kritērijiem (izglītība 3 gadi bakalaurs + 2 gadi maģistrs, darba pieredze 3 gadi). Līdzīgi Slovākijā, kur jābūt izglītībai un 5 gadu darba pieredzei. Vācijā un Šveicē savukārt valda “ordnungs” – tur jābūt gan izglītībai un darba pieredzei, gan arī jākārto eksāmeni.

Eiropas valstu pārstāvju viedokļi atšķīrās jautājumā par to, kam būtu jālicencē mērnieki – valstij vai nozaru asociācijām. Vācijas pārstāvis Klemenss Kīpke stingri uzstāja uz to, ka sertifikātu izsniedzējai jābūt tikai valstij – jo tieši valsts uzņemas atbildību par datiem. “Starpnieks starp valsts iestādi un mērniekiem sertifikācijā nav vajadzīgs. Ja reiz valsts garantē īpašumtiesības, tad tai arī jākontrolē viss process – un valsts to nevar izdarīt caur asociāciju”, sacīja Kīpke. Viņam piekrita arī dānis Jūlsegers, savukārt Slovākijas pārstāvis Roberts Jakubačs pauda pretēju viedokli – nav nekas slikts tajā, ka valsts deleģē daļu savu funkciju un atbildības nevalstiskajām organizācijām, tā ir demokrātijas sastāvdaļa. Balsošanā apmēram vienādi sadalījās to semināra viesu skaits, kuru zemēs sertificēšana tiek organizēta valsts iestādes paspārnē un to, kuru valstīs šo funkciju pilda nozares sabiedriskās organizācijas (asociācijas, kameras). Jāsaka, ka mūsu unikālā situācija ar divām sertificēšanas institūcijām lika Latvijai seminārā izskatīties pēc ļoti savdabīga “baltā zvirbuļa”, pat nemaz nepieminot to, ka viena no sertificēšanas iestādēm nepieder ne pie valsts, ne arī sabiedriskās organizācijas, bet ir privātbiznesa uzņēmums. Ierosināt diskusiju par to, vai sertificēšanai gadījumā nebūtu jābūt brīvā tirgus pakalpojumam, seminārā neviens nemēģināja – labākajā gadījumā Eiropas kolēģi to uzskatītu par neizdevušos joku.

Interesanti vairākās Eiropas valstīs tiek regulētas arī mērnieku darba attiecības – svarīgs ir priekšnoteikums, ka mērniekam jābūt neatkarīgam, darba devējam pašam sev. Vācijā sertificētajiem jeb “sabiedriski apstiprinātajiem mērniekiem” (publicly appointed surveyors) ir jābūt pilnībā pašnodarbinātiem (uzņēmumam 100% jāpieder pašam mērniekam), turklāt viens sabiedriski apstiprinātais mērnieks nevar būt cita sabiedriski apstiprinātā mērnieka padotais, tikai vienlīdzīgs partneris. Savukārt Dānijā pastāv noteikums, ka jebkurā mērniecības kompānijā vismaz 51 % no kapitāla un balsstiesībām jāpieder tās sertificētajiem mērniekiem.

Vēl neparastāk ir tas, ka divās valstīs – Vācijā un arī vāciski runājošajā Šveices daļā (Šveicē kantoniem ir liela autonomija un iespējas brīvi noteikt pašiem savu politiku, pat ja centrālajai valdībai tā nepatīk) – mērniecības pakalpojumu cenas nenosaka brīvais tirgus, tās ir fiksētas noteiktā cenrādī, turklāt tās neatšķiras arī atkarībā no specifiskās uzmērīšanas vietas (kalni vai pilsēta – viena un tā pati cena). Seminārā gan dalījās viedokļi par šādas sistēmas efektivitāti. Vācu un šveiciešu pārstāvji aizstāvēja fiksētā cenrāža esamību ar argumentiem, ka tas gan klientam, gan valstij rada skaidrību un ļauj rēķināties ar nemainīgām izmaksām, savukārt Jūlsegers bilda, ka Dānijā valsts regulētās cenas pastāvējušas līdz 1994. gadam, tad tās atceltas un palaistas brīvajā tirgū, un tas devis ļoti pozitīvu grūdienu inovāciju attīstībā, jo līdz tam mērniecības kompānijas vienkārši “dusējušas uz fiksēto cenu lauriem”.

Viena no neparastākajām un liberālākajām mērniecības sistēmām pastāv Nīderlandē. Tur robežas daļēji tiek “uzmērītas” birojā, datora ekrānā, ne tikai dabā, turklāt tiek ļauts datus iesūtīt arī noteiktu grupu lietotājiem (notāriem, māju īpašnieku sabiedrībām, pašvaldībām) ar GPS ierīcēm, izmantojot modernus digitālos risinājumus (lietotāji ir savienoti vienotā tīklā, tiem ir reālā laika piekļuve datiem). Holandieši paredz, ka nākotnē nekustamo īpašumu īpašnieki varēšot mērīt savus zemes gabalus paši.

Igauņi seminārā savukārt izcēlās ar savu komplicēto mērnieku un ģeodēzistu profesionālās gradācijas sistēmu, kurā ieviesti vairāki līmeņi (no ceturtā līdz septītajam), katrā no līmeņiem savs kvalifikācijas kritēriju kopums. Šādā veidā mērnieki (zemes kadastrālie uzmērītāji) tiek mudināti turpināt profesionālo izaugsmi, lai kāptu uz arvien augstāku līmeni, līdz sasniedz septīto, kuram kvalificējas mērnieks, kam ir profesionālais maģistra grāds, 5 gadu darba pieredze, izietas papildapmācības un paveikto darbu portfolio (savukārt ģeodēzistam septītajā līmenī tiek prasīta jau 10 gadu darba pieredze). No klātesošajām valstīm mazliet līdzīga sistēma pastāvot vien Slovākijā, kur mērniekiem ir 3 kvalifikācijas līmeņi.

Savukārt Krievija tieši šovasar pārdzīvojusi mērnieku sertificēšanas sistēmas reformu, kas mērniekiem paredz stingrākas prasības, un kā viena no būtiskākajām jaunajām prasībām ir, ka ikvienam mērniekam ir jābūt kādas asociācijas biedram un jāmaksā biedra nauda (šāda prasība pastāv arī Slovākijā, savukārt Dānijā arī bez obligātas uzspiešanas vismaz 98% mērnieku ietilpstot vienā no sabiedriskajām organizācijām). Krievijas sertificētajiem mērniekiem jāizpilda arī izglītības un darba pieredzes prasības, jānoliek eksāmens, mērnieks nedrīkst būt bijis diskvalificēts, jābūt profesionālajai apdrošināšanai.

Iespējams, kādreiz pienāks laiks, kad arī Latvijā varēs atļauties ieviest sistēmu, kurā mērniekiem nevajadzēs īpašus sertifikātus un pietiks ar iegūto izglītību un darba pieredzi, vienīgā “uzraudzība” būs darba kolēģa draudzīgais padoms un reputācija klientu acīs, bet iestāties un līdzdarboties sabiedriskajās organizācijās vēlēsies gandrīz ikviens. Diemžēl pašlaik virzība ir drīzāk pretēja – Ministru kabinetā apstiprināšanu gaida jau trešais sertificēšanas komercprojekts, kas sistēmu pārvērtīs tādā absurdā, ka, līdzīgi kā vairākās Eiropas attīstītajās demokrātijās, sertifikāciju un uzraudzību tiešām varēsim atcelt. Tiesa gan, ne tāpēc, ka būtu līdz tam izauguši kā sabiedrība, bet tāpēc, ka no sertifikācijas un uzraudzības vienkārši vairs nebūs jēgas – ja vien par tās jēgu neuzskata dažu komersantu iespēju nopelnīt.

www.mernieks.lv